Demokrātijas jēdziens mūsdienās kļuvis ne tikai kā brīvas domāšanas un neietekmētas rīcības sinonīms, bet arī kā sauklis, zem kura maskējoties var atsevišķi sabiedrības indivīdi vai grupas realizēt savas merkantilās intereses un attaisnot savu divdomīgo rīcību.
Politiskā konkurence
Demokrātiska valsts, sabiedrība un politika- tāds ir vispārpieņemtais uzskats, bet kā ir patiesībā? Prakse rāda, ka par līderiem demokrātiskās partijās ne vienmēr kļūst labākie, gudrākie un zinošākie, bet tie, kurus atbalsta partiju vēsturiskais aktīvais mazākums un kuri ir vismazākais drauds vispārpieņemtajai kārtībai.
Cilvēciskā vājība, nepieļaujot potenciāla konkurenta nokļūšanu vadošā amatā, patiesībā ir vēsturiskās ietekmes saglabāšana, ko varētu apdraudēt spožas personības ienākšana slēgta tipa organizācijā, tāpēc izvirza tos, kuri ir pieņemami visiem. Šo tendenci ļoti labi varēja redzēt pirms PSRS sabrukuma , kad valdībā vairākumu pārstāvēja blāvas , bet no politiskā viedokļa drošas personības. Laikam ritot, būtiski nekas nav mainījies un joprojām ievēl tos, kuri prot labi runāt un atstāt par sevi labu iespaidu, nevis tos, kuri, pamatojoties uz personiskajām īpašībām, būtu piemēroti vadošam amatam. Partejiskā vēlēšanu sistēmā gadās, ka ievēlētais spēks pārstāv nevis vēlētāju, bet šauras politiskas partijas elites intereses. Šaurā politiskā partijas elite jau pirmsākumos nosaka, kurš no potenciālajiem kandidātiem vēlēšanu sarakstā iekļaujams, un kurš atstājams ārpus borta. Kandidātu izvēle balstās uz šādiem galvenajiem apsvērumiem - kandidāta atpazīstamība un labais tēls, kā arī uz to, cik uzticams viņš ir politiskai elitei. Šādos apstākļos veidojas daudzu kritizētā vēlēšanu mašīna, kas liek savu ievēlēšanu atstrādāt.
Viena lieta ir iekšējā konkurence vienas organizācijas ietvaros, savukārt pavisam citus noteikumus diktē savstarpējā politiskā sacensība. Ārējā konkurence rada apstākļus, kuru ietekmē savstarpēji konkurējošās grupās nav ieinteresētības , lai konkurentiem izvirzītos labākais vadītājs , jo tas veicinās konkurentu grupas politiskā reitinga pieaugumu. Tāpat konkurējošas organizācijas vai partijas nav ieinteresētas, lai tiktu realizētās labākās pretinieku idejas, tādējādi ceļot to politisko reitingu sabiedrības acīs. Politiskās konkurences apstākļos bieži vien labas un dzīvotspējīgas idejas tiek noniecinātas un bremzētas nevis tādēļ, ka tās būtu nerealizējamas vai sliktas, bet tikai tāpēc, ka par tām pirmie iedomājās citi spēki. Neapšaubāmi, katrai iecerei ir „par” un „pret” argumenti, kas tiek apspriesti un diskutēti, lai nonāktu vismaz pie jebkāda kompromisa. Lielākoties šādas aizkulišu spēles paliek vairumam sabiedrības nezināmas, tomēr , manuprāt, svarīgāk par konkurences cīņu un kompromisu mākslu ir rezultāts, kad labas idejas virzās uz priekšu, neskatoties uz to, kurš ir bijis to autors.
Pirmsvēlēšanu spēles
Demokrātija ir ideoloģija, kuru bieži lieto , lai attaisnotu rīcību, tādēļ aicinu uz to apskatīties ne tikai kā uz vislabāko brīnumlīdzekli, bet arī kā uz daudzu problēmu cēloni. Demokrātiskās valstīs 50 % vēlēšanu apmeklētība ir labs rezultāts vēlēšanās. Ja politisks spēks iegūst 30% atbalstu vēlēšanās, tam tiek uzticēts veidot izpildvaru un noteikt valsts politisko kursu. Tīri matemātiski sanāk, ka valdošo varu, kas lems visas nācijas likteni turpmākos četrus gadus, ievēl 15% no valsts balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Tāpēc pamatoti ir teikt, ka valdošā vara ir mazākuma, nevis tautas demokrātiskā vara.
Līdz pašām vēlēšanām lielai daļai balsstiesīgo nav sava viedokļa, un savu lēmumu, par ko balsot, tie izdara pēdējā brīdī. Šo vēlētāju grupa ir darbs polittehnologiem, kuri manipulē ar sabiedrisko apziņu un veikli spēlē aizkulišu spēles. Lielākie ieguvēji no demokrātijas ir tie, kuri visveiksmīgāk spēj ietekmēt vēlētāju apziņu, īstajā laikā pasakot to, ko visvairāk vēlas dzirdēt vēlētājs. Skaļākais piemērs ir bijušā valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums Nr.2 „Par Saeimas atlaišanu”, kas nekavējoties cēla reitingu politiskajai personībai, kuras iepriekšējie darbi līdz šim bija maz ievēroti un atzīti.
Demokrātija- naudas un mediju vara
Politiskā tēla veidošanai lielākoties nepietiek ar pašas organizācijas finansējumu, bet ieplūstot naudai no ārpuses, mainās demokrātisko procesu gaita, jo finansētāji izsaka vēlmi gan ierindoties partijas sarakstos, gan ietekmēt lēmumu pieņemšanu no ārpuses pelēko kardinālu veidolā, tāpēc nav brīnums, ka parādās lēmumi, kas nepārstāv, ne tautas, ne partijas intereses... Šādos apstākļos rodas absurdi lēmumi vai bezjēdzīgas vilcināšanās gadījumi. Kā piemēru vēlētos minēt atkritumu apsaimniekošanas struktūru Rīgas pilsētā. No rīdzinieku viedokļa būtu izdevīgāk, ja konkrētā pilsētas rajonā saražoto atkritumu apsaimniekošanu veiktu viens uzņēmums, bet, neskatoties uz ilgajām politiskajām diskusijām, šāds modelis joprojām nav vēl ieviests. Arī iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana, kas paredzētu iepakojuma utilizēšanas cenas iekļaušanu preces cenā, Latvijā joprojām ir nerealizēta.
Lai izslēgtu liekas un neauglīgas diskusijas, un lai valsts varētu ātri reaģēt uz svarīgiem procesiem, Senajā Romā krīzes situācijās, piemēram, kara laikā tika iecelts diktators, kurš uzņēmās personisku atbildību par visiem pieņemtajiem lēmumiem un darbiem. Konkrētas atbildības jomas definēšana, uzliktu atbildību, no kuras neizdotos izvairīties kā tas mēdz notikt demokrātiskos apstākļos pieņemtu lēmumu gadījumā. Uzskatāmākie pēdējā laika piemēri - „Parex Bankas” pārņemšana, Rīgas Dienvidu tilta būvniecības lielās izmaksas parāda, ka šobrīd atbildīgo par šiem procesiem nav. Pamazām ar grūtībām Latvija kārpās ārā no dziļās ekonomiskās krīzes, bet vainīgo arī nav, jo esošā valdība par iepriekšējās lēmumiem atbildību nenes un tā apburtais loks turpinās, līdz kāds asais prāts izdomā, ka patiesais vainīgais ir tauta, kas ievēlēja visas iepriekšējās valdības no neatkarības atjaunošanas.
Demokrātiju Latvijā iespaido ne tikai finansiālie grupējumi, partejiskā elite, bet arī lielvalstu ārējie spēki, kuri caur „saviem cilvēkiem” cenšas iespaidot Latvijas iekšējo un ārējo politiku. Nav noslēpums, arī lielo finansiālo grupējumu ietekme uz Latvijas tautsaimniecību, kas uz šobrīd attīstās pēc principa: „ Nedod Dievs, Latvijas ražotāji vēl sāks konkurēt ar Eiropas Savienību vai ASV ”. Demokrātija ir izdevīga tiem, kam ir lieli finansu līdzekļi un masu mēdijiem, kas ar šiem mehānismiem valstī var realizēt savas intereses, kuras reti sakrīt ar iedzīvotāju interesēm. Bieži Latvijā sūkstās, ka visu laiku tie paši politiskie vēži tikai citās kulītēs, bet vai apzināmies, ka jaunu, zinošu un spējīgi politiķu ienākšanu kavē tieši masu mēdiju radītais negatīvais politiķa tēls?!
Valstīs ar augstu iedzīvotāju dzīves līmeni un sociālām garantijām, bet ar ierobežotu demokrātiju sākās viļņošanās, lai varētu ieeksportēt demokrātiju, lai tādējādi par galveno valsts vadītāju nebūtu cilvēks, kas rūpējas par valsti, bet naudas vara. Tie valstu vadītāji, kuri spēlē pēc naudas varas noteikumiem, ir pasargāti no demokrātiskiem viļņojumiem savās valstīs.
Pilnīga demokrātija ir atbalstāma valstīs, kurās ir augsts dzīves līmenis un mazās kopienās līdz tūkstotis cilvēkiem. Lielās valstīs var atļauties lēmumu pieņemšanu stiept garumā, jo šie lēmumi kopumā nācijas situāciju grandiozi nemainīs. Citādāk ir valstīs, kuras attīstās, tur katrs lēmums būtiski iespaido turpmāko valsts attīstību, tāpēc lai sasniegtu attīstīto valstu līmeni, jaunattīstības valstīs lēmumus nedrīkst pieņemt gadiem un ar izplūdušu atbildību. Mazās kopienās līdz tūkstotis cilvēkiem, visi viens otru relatīvi pazīst, tādēļ viņu viedokli ir grūti iespaidot ar masu mēdiju un citu sabiedrisko apziņu iespaidojošo mehānismu palīdzību.
Sabiedrībās, kur vēlētāju pārstāvjus izvēlas, balstoties uz citu spēku sniegto informāciju, būtisku lomu sabiedriskās apziņas veidošanā sāk ieņemt mehānismi, kas ļauj manipulēt ar sabiedrisko apziņu. Piemēram, mēdiji un naudas vara, kas apmaksā mēdiju veidoto informāciju, tāpēc var teikt, ka demokrātija nav tautas, bet mēdiju un naudas vara, kas kopumā demokrātiju pārvērš no stimulējoša uz bremzējošu faktoru.
Līga Bulmeistare
