Referendums parādīja to, ja mūsu tautai ir skaidrs mērķis, tad mēs spējam saliedēties un vienoties kopīgai rīcībai. Diemžēl mūsu valstij pietrūkst šāda mērķa. Jau pagājuši 20 gadi, kopš atjaunota Latvijas Republika, taču, izņemot neatkarību un iestāšanos Eiropas Savienībā, citus mērķus neesam skaidri definējuši, esam virzījušies kaut kur, bez apzināta virziena un skaidri nosprausta rīcības plāna. Un tieši tāpēc nav jābrīnās, ka šodien ap 25% Latvijas iedzīvotāju dzīvo un strādā ārzemēs. Sabiedrība ir sašķelta dažādās valodās runājošās kopienās. Uzsveru, nevis nacionālās, bet divās valodās runājošās kopienās. Nevaram lepoties ar apmierinošu dzīves līmeni iedzīvotājiem, adekvātu algu skolotajiem, medicīnas darbiniekiem un policistiem, pensiju - pensionāriem.
Tādēļ rodas likumsakarīgs jautājums - ko tad mēs visu laiku esam darījuši, lai nebūtu tur, kur esam? Veiksmīgi veikuši partijas iekšējās un ārējās cīņas par vietām saeimā, padomēs un valdēs? Veiksmīgi pievarējuši konkurējošās partijas, panākot, ka iegūstam vajadzīgos ministru krēslus? Jā, var teikt, ka esam samazinājuši valsts izzagšanas apjomus, bet KNAB vēl aizvien lielākoties „skalda matus”, lai atrastu pāris tūkstošu kukuļa devējus, bet lielie valsts miljonu iepirkumi aizvien ir saistīti ar neizprotamiem konkursa noteikumiem un uzvarētājiem ar dārgāko cenu.
Kāpēc mēs iztērējām miljonus mūsu samaksāto nodokļu divvalodības referendumam? Kāds teiks, ka Lindermans ir vainīgs, ar vēlmi šķelt sabiedrību. Nē, Lindermans tikai izmanto mūsu vājumu, mūsu nespēju nospraust un vienoti sasniegt mērķus. Vai galvenais – tautas labklājība, par ko mūsu politiķiem jau sen vajadzēja rūpēties ir sasniegts? Vai kaut kas nopietni ir darīts, lai cilvēku, kas runā latviešu valodā, dzimtu vairāk? Vai kaut kas ir darīts, lai visi Latvijas iedzīvotāji mīlētu un godātu latviešu valodu, kultūru un vēsturi? Nē! Ir bijuši politiķi, kuri, lai nodrošinātu savu popularitāti, ir šķēluši Latvijas iedzīvotājus tajos, kuri runā latviski un tajos, kuri runā krieviski. Vai mēs visiem Latvijas iedzīvotajiem esam audzinājuši lepnumu par savu valsti? Vai mēs esam stiprinājuši pašu mazāko sabiedrības šūniņu - ģimeni, lai tā spētu izaudzināt Latvijai lojālus pilsoņus? Vai kāds politiskais spēks ir nācis ar piedāvājumu vienoti celt mūsu tautsaimniecību, Latvijas valsti - vienīgo valsti pasaulē, kur var attīstīties tūkstošiem gadu senā latviešu kultūra un valoda? Priekšplānā tiek izvirzītas demokrātiskās vērtības, bet, manuprāt, vēl svarīgāk ir nodrošināt cilvēku cienīgu dzīvi Latvijas iedzīvotājiem! Vārda brīvību noliekam augstāk par dzimstības jautājumu, augstāk par tautsaimniecības jautājumu un tad brīnāmies, cik viegli izdodas vienam izredzēto tautas pārstāvim sašķelt mūsu valsti divās, dažādi runājošās, nometnēs.
Tikko mēs spēsim šos, visai valstij svarīgos, mērķus definēt un sāksim tos realizēt, sāksies mūsu sabiedrības saliedēšanās. Mums visiem un ikkatram, gan uzņēmējiem, gan valstsvīriem, gan augstskolu mācību spēkiem ir jādomā par to, ko mēs varam dot Latvijai! Kā zaļi domājošs, piedāvāju sekojošu mērķi:
Latvija - valsts ar tīrāko dabisko vidi, bagātākā ar mežiem, tīriem ūdeņiem un gaisu.
Latvijas tautsaimniecība ir videi visdraudzīgākā un iedzīvotāju dzīves līmenis viens no desmit augstākajiem pasaulē.
Latvijā dzīvo iedzīvotāji, kuri ir vienoti savā darbībā un pārliecībā, ciena un zina latviešu valodu, kultūru un vēsturi.
Latvija - valsts ar tīrāko dabisko vidi, bagātākā ar mežiem, tīriem ūdeņiem un gaisu.
Latvijas tautsaimniecība ir videi visdraudzīgākā un iedzīvotāju dzīves līmenis viens no desmit augstākajiem pasaulē.
Latvijā dzīvo iedzīvotāji, kuri ir vienoti savā darbībā un pārliecībā, ciena un zina latviešu valodu, kultūru un vēsturi.
Pirmais solis, lai vienotu Latvijas iedzīvotājus, arī tos, kuri dzīvo un strādā ārzemēs, ir tautsaimniecības attīstība un dzīves līmeņa celšana. Pirmkārt, valstij vajadzētu aktīvāk iesaistīties darba vietu radīšanā, ieguldot līdzekļus perspektīvā uzņēmējdarbībā. Radītās darba vietas sekmētu mūsu tautiešu atgriešanos Latvijā. Kā arī krievvalodīgie savu patieso neapmierinātību ar dzīves līmeni neizpaustu absurdā, apkaunojošā balsojumā, pret latviešu valodu. Otrkārt, valdības atalgojumam jābūt stingri piesaistītam tautsaimniecības izaugsmei, tas motivētu nevis cīnīties par vietām ostu valdēs, bet par tautsaimniecības attīstību. Treškārt, Latvijas pašvaldībām jābūt finansiāli ieinteresētām atbalstīt uzņēmējdarbību pašvaldības teritorijā un daļai no, teritorijā strādājošo uzņēmumu, iekasētā PVN nodokļa, ir jāpaliek pašvaldībās.
Nākamais solis ir akcentēt latviešu kultūru, valodu un vēsturi. Mēs varētu ne tikai noteikt pareizticīgo Kristus dzimšanas svētkus kā brīvdienu, bet arī valstiskā mērogā sākt svinēt mūsu tautas svētkus - Ūsiņus, Miķeļus, Mārtiņus utt. Kā arī, katrs latvietis nekautrējoties runāt latviski, varētu ielikt savu artavu valodas popularizēšanā, tā palīdzot, Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem, apgūt latviešu valodu. Skolās interesantāk un pilnīgāk jāmāca Latvijas vēsture un kultūra. Jāatbalsta sabiedriskās organizācijas, kas popularizē latviešu valodu, kultūru un vēsturi. Ar cieņas pilnu attieksmi atbalstīsim Latvijai lojālu cittautiešu centienus saglabāt savas tautas kultūru, tādējādi neradot augsni Latvijai naidīgu kopienu tapšanā Latvijas iekšienē.
Mūsu valsts un tautas vēsture ir parādījusi, Dievs mīl mūsu tautu un zemi! Neskatoties uz daudziem iekarotājiem un labumu tīkotājiem, mūsu tauta un zeme ir izdzīvojusi tūkstošiem gadu, uzturot baltu tautu kultūru Daugavas krastos! Mēs izdzīvosim arī nākamos tūkstoš gadus!
